Pēc ražošanas aknās urīnviela saplūst asinīs (koncentrācija cilvēka organismā ir no 2,5 līdz 7,5 mikromoliem litrā) un visbeidzot izdalās ar urīnu caur nierēm. Neliels daudzums urīnvielas tiek izvadīts ar sviedriem.
Bioloģija izmanto oglekļa dioksīdu, ūdeni, asparagīnskābi un amonjaku, lai sintezētu urīnvielu. Metabolisma ceļš, kas veicina urīnvielas sintēzi, ir anabolisms, ko sauc par urīnvielas ciklu. Šis process patērē enerģiju, bet tas ir nepieciešams. Tā kā amonjaks ir toksisks un izplatīts metabolīts, tas ir jāizvada. Kad aknas sintezē urīnvielu, tām ir nepieciešams N-acetilglutamāts.
Slāpekli{0}}saturošie atkritumi ir toksiski un rodas proteīnu un aminoskābju katabolisma rezultātā
Aminodarbība ir process, kurā tiek noņemtas aminoskābes. Šajā procesā iegūtie slāpekli saturošie savienojumi aknās tiek pārveidoti par urīnvielu, bet slāpekli nesaturošā daļa tiek pārvērsta cukuros vai taukos utt.). Lielākā daļa dzīvo būtņu ir jāapstrādā vēlreiz. Jūras organismi parasti tiek novadīti tieši jūras ūdenī amonjaka veidā. Sauszemes organismi pārvērš amonjaku par urīnvielu vai urīnskābi un pēc tam izdala to. Putni un rāpuļi parasti izdala urīnskābi, bet citi dzīvnieki (piemēram, zīdītāji) izmanto urīnvielu. Izņēmums ir ūdens kurkuļi, kas izdala amonjaku, bet metamorfozes procesā tie izdala urīnvielu; Dalmācijas suņi galvenokārt izdala urīnskābi, nevis urīnvielu, jo urīnvielas ciklā ir bojāts konvertējošā enzīma gēns.
Zīdītāji ražo urīnvielu kā ciklisku reakciju aknās. Šis cikls pirmo reizi tika ierosināts 1932. gadā, un reakcijas sākumpunkts bija amonjaka sadalīšanās. Pēc citrulīna un arginīna dzintarskābes lomas noskaidrošanas 1940. gados tas tika pilnībā izprasts. Šajā ciklā aminogrupas no amonjaka un L-asparagīnskābes tiek pārveidotas par urīnvielu, un starpnieki ir L-ornitīns, citrulīns, L-arginīns-dzintarskābe un L-arginīns.
Urīnvielas cikls ir galvenais veids, kā zīdītāji un abinieki izdala slāpekli saturošus vielmaiņas atkritumus. Taču tas pats attiecas uz citiem organismiem, piemēram, putniem, bezmugurkaulniekiem, kukaiņiem, augiem, raugiem, sēnītēm un mikroorganismiem.
Karbamīds būtībā ir bioloģijas atkritumi, taču tai joprojām ir pozitīva vērtība. Piemēram, urīnviela nieru kanāliņos tiek ievadīta nieru garozā, lai palielinātu tās osmotisko koncentrāciju un veicinātu ūdens iekļūšanu no nieru kanāliņiem atpakaļ uz ķermeni atkārtotai izmantošanai.
