Dzelzs fumarāta farmakokinētika
Dzelzs galvenokārt uzsūcas divpadsmitpirkstu zarnā un proksimālajā tukšajā zarnā dzelzs jonu veidā [1]. Pacientiem, kuriem nav -dzelzs deficīta, 5% līdz 10% no uzņemtās dzelzs pēc iekšķīgas lietošanas var uzsūkties no zarnu gļotādas. Ja organismā trūkst dzelzs krājumu, tā uzsūkšanās var proporcionāli palielināties. Tādēļ pacientiem ar vispārēju dzelzs deficītu var uzsūkties no 20% līdz 30% no uzņemtā dzelzs. Dzelzs uzņemšana ar pārtiku vienlaikus samazina tā uzsūkšanos par aptuveni 1/3 līdz 1/2, salīdzinot ar to, ja tas ir tukšā dūšā. Pēc uzsūkšanās dzelzs savienojas ar transferīnu un nonāk asinsritē. To izmanto kā izejvielu organismam sarkano asins šūnu ražošanai. To var arī uzglabāt aknās, liesā, kaulu smadzenēs un citos retikuloendotēlija audos feritīna vai hemosiderīna veidā. Šīs zāles saistīšanās ātrums ar olbaltumvielām ir augsts hemoglobīna, bet zems mioglobīna, enzīmu un dzelzi transportējošo proteīnu līmenis, kā arī zems feritīna vai hemosiderīna līmenis. Dzelzs izdalās no urīna, žulti, sviedriem, izdalītajām zarnu gļotādas šūnām un fermentiem. Ikdienas izdalīšanās ir ļoti maza, un kopējais zudums ir 0,5–1,0 mg. Menstruāciju, grūtniecības, zīdīšanas un citu iemeslu dēļ sievietes izdala vidēji apmēram 1,0–1,5 mg dienā. Tie, kuri nevar absorbēt zāles no zarnām pēc iekšķīgas lietošanas, tiks izvadīti ar izkārnījumiem.
